1.

Dzīvoja vecītis ...

 

2.

...  un vecenīte.

 

3.

Viņiem bija vistiņa.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Šis ir viens no maniem mīļākajiem Lieldienu materiāliem (žurnāls „Mājas&Dārzs”; marts 2005).

Ideja galvā neradās nemaz tik viegli, kaut gan jau no paša sākuma zināju, ka vēlos izveidot kaut ko latvisku un reizē arī jaunu, iepriekš neredzētu. Ik gadu Latvijas izdevumos piedāvātās publikācijas par olu krāsošanu un Lieldienu vainagiem bija jau apnikušas.

Pasakas „Zelta oliņa” visi četri galvenie personāži izgatavoti no putuplasta oliņām, kuras nopirku „Tiimari” veikalā. Lai fotogrāfijas būtu interesantākas un ilgāk pētāmas, piedomāju pie katra sīkuma. Piemēram, Vecītis (kā jau vīrietim pienākas) strādā dārzā, tāpēc viņam rokā ieliku lāpstu, savukārt Vecenīte (kā jau sieviete) priecājas par ziedošu puķu dobi. Un Vista pirms olas dēšanas tiek pabarota ar īsta cepuma drupačām. Atveidojot ainu, kurā Vecītis un Vecenīte mēģina sasist olu, izmantoju mazu karotīti, kas vairākus gadu desmitus bez pielietojuma nogulēja mūsu galda piederumu plauktā. Karotītes garums ir nieka 5 centimetri. Kam diez tāda domāta, nezinu?

Pasakas personāžus izkārtot piepalīdzēja fotogrāfs Imants Ķīkulis, ar kuru sadarbojos vairāku gadu garumā, gatavojot materiālus žurnāliem „Mājas&Dārzs” un "IevasMāja".