Pēdējā mirklī

Vakarpusē sniga, tāpēc nolēmu aiziet uz mežu paslēpot (dzīvoju netālu no Ogres Zilajiem kalniem). Pulkstenis rādīja 21:05, kad saģērbusies un apbruņojusies ar slēpēm, atvadījos no mājiniekiem.

Vīrs bažīgi pajautāja: “Vai tu paspēsi?”

Es pārliecināti atbildēju, ka paspēšu, jo apgaismojumu mežā izslēdz 22:00, bet atpakaļceļā, slēpojot gar lielceļu, gaisma kristu no pretējā ceļa pusē esošā gājēju celiņa. Un tad es pēkšņi sapratu, ka vīrs jautājot domājis pavisam ko citu, jo šodien ir piektdiena, un pulksten 22:00 sākas komandantstunda.

Saminstinājos. Varbūt ģērbties nost un atlikt slēpošanu? Tomēr nē. Uzliku telefonam modinātāju uz 21:35, lai tam atskanot, grieztos apkārt un slēpotu mājup.

Mežā bija pasakaini. Sniga sniegs. Trase izgaismota. Tikai daži cilvēki. Nedaudz gan svaigais sniegs lipa pie manām vecajām kocenēm.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam