- Ja pārģērbšos par peli, skudras nebaidīsies un līdīs laukā no slēptuves, - nosmaida mazā viltniece.

Viņa aizskrien līdz drēbju skapim, kur vienā no plauktiem glabājas Ziemassvētku maskas. Aši pārģērbjas par peli un, klusi pīkstot, ielavās virtuvē.

 

 


 

Virtuvē Adele skraida šurpu turpu, bet skudras nerādās. Taču Adele neskumst. Viņai prātā jauna doma. Meitene pieskrien pie galda un pievilinājuma cepumu salauž sīkos gabaliņos. Viņa pārliecināta, - jo būs vairāk cepuma gabaliņu, jo pievilināsies vairāk skudru.

 

 

 

 


 

Skudru vietā pievilinās brālis. Viņš kāro pēc gardajiem cepuma gabaliņiem. Adele kļūst domīga, jo Roberts var izjaukt viņas rīkotās medības.

- Arī tevi jāpārģērbj, – Adele nosaka un velk brāli sev līdzi uz bērnistabu.

Roberta matos viņa ieliek divas matu gumijas. Tās būs zirga ausis. Bet ap brāļa vidukli apsien lakatu. Tā būs aste.

 


 

Bērnu rosīšanos iztraucē telefona zvans.

- Adele! Nāc runāt ar tēti! - māmiņa aicina.

Pēc telefonsarunas Adele atgriežas virtuvē un ar nožēlu konstatē, ka uz galda malas noliktie skudru pievilinājumi: zemene un cepuma gabaliņi, - nekur nav ieraugāmi. Taču zem galda, tērpts zirga maskā, sēž smaidīgs brālis un kaut ko mutē košļā.

 

 


 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko

 

  autores atbalstam

 



Aizkulises

2003. gada vasara manai četrgadīgajai meitai bija izdomu pilna. Gandrīz katru dienu savā kladē pierakstīju viņas izdarības, līdz beigās nolēmu, ka vislabāk šie jaukie notikumi paliks prātā, ja par tiem uzrakstīšu nelielus stāstiņus. Tā radās četri gandrīz patiesi notikumu apraksti, kurus apvienoja kopīgs vārds - pievilinājums.

Tajā laikā latviešu autoru rakstītās un ilustrētās bērnu grāmatas nebija lielā klāstā, tāpēc nolēmu savu sacerējumu piedāvāt vairākām izdevniecībām. Iespējams, tas no manas puses bija pārdrošs gājiens, bet es sekoju teicienam: „Kas neriskē, tas nevinnē”. Noskaidroju izdevniecību e-pasta adreses un nosūtīju vēstules. Kā bija gaidāms, vairākums atbildi neatsūtīja. Manuskriptu pieteicās apskatīt tikai apgāda „Garā pupa” vadītājs - dzejnieks Uldis Auseklis. Vēl līdz šodienai manos materiālos glabājas viņa iesniegtā atbilde:

„Ļ. cien. Sanitas k-dze,

Jūsu tekstiņš (diezin vai tas ir stāstiņš) derētu bilžu grāmatai, droši vien darbā ar mākslinieku arī teksts tiktu vēl īsināts, trāpīgākus dialogus izdotos atrast, trāpīgas situācijas. Vārdu sakot, tas ir materiāls bilžu grāmatai. Diemžēl neesmu naudīgs izdevējs, tāpēc meklējiet citu – naudīgāku. Lai Jums veicas! Paldies par uzticēšanos.

Visu labu vēlot, Uldis Auseklis

Rīga 27.08.03.”

Uz četriem gadiem manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā, līdz atkal radās izdevība. Proti, apgāds „Zvaigzne ABC” 2007. gadā organizēja pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu divus darbus (viens no tiem iepriekš aprakstītais) ar pseidonīmu. Par nožēlu arī „Zvaigznes ABC” žūrija manus darbus izbrāķēja. Sevi mierināju ar domu, ka Astrīdas Lingrēnes Pepijas grāmata arī sākumā cieta neveiksmi. Nu, protams, ka es nevaru sevi salīdzināt ar populāro rakstnieci, bet šis fakts no viņas dzīves kalpoja man kā dzinulis arī turpmākos gadus.

Manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā vēl uz pieciem gadiem. 2012. gada rudenī gaisā sāka virmot doma par mājas lapas izveidi, kurā publicētu savus garadarbus un man būtu pilnīgi vienalga, kā tos novērtētu kāds rakstnieks – kritiķis. Ar šādu pārliecību ķēros pie darba. Kamēr dēls apmeklēja sporta nodarbības, vairāk kā stundu ilgo gaidīšanas laiku izmantoju lietderīgi - sāku zīmēt topošajai e-grāmatai ilustrācijas. Pamainīju grāmatas nosaukumu un nedaudz uzlaboju tekstu.

2013. gada oktobrī (pēc 10 gadiem!) izdrukāju manuskripta lapas un aizvedu uz Rīgu iesiet. Nolēmu šo grāmatu pasniegt meitai kā piecpadsmitās dzimšanas dienas dāvanu, tāpēc uz pirmā vāka uzrakstīju: „Nesteidz pieaugt! Ļauj, lai bērns ilgāk mīt tavā sirsniņā!”