Neticamais labirints

03.07.2015.

Tēma: E-GRĀMATAS Garstāsts Atsauksmes

11.nodaļa Uz leju

Nospiežu pogu ar bultu uz leju.

Gumijas laiva atraisās no auklām un uzsāk līganu piezemēšanos. Esmu tā piekusis, ka šūpošanās mani iemidzina...

- Mosties! Mosties! – ausī iebļauj Rukruks, - Šurrrp lido Niezele!

Caur knapi pavērto acu spraugām redzu vien izplūdušu ainavu.

- Kas lido? – miegains pārjautāju.

- Vai rrredzi miglu, kas mums tuvojas? Kam tā pieskarrras, tam sākas dedzinoša nieze un kasīšanās.

- Ko mums iesākt? – esmu nesaprašanā.

- Mūs varrr glābt tikai strrrauja lidojuma kurrrsa maiņa.

- Bet uz paneļa izgaismota vien zaļa poga ar bultu uz leju, - konstatēju faktu.

- Ātrrrāk izdomā citu varrriantu! – Rukruks bļauj. - Niezele jau pavisam tuvu!

Atāķēju metāla zaru no drošības siksnas un tā asāko galu no visa spēka triecu gumijas laivas abos sānos. 

- Blāc! - atskan spalgs blīkšķis, kuru nomaina svelpjoša skaņa, -  pššššššššššššššššššššš...

Laiva aizlido virpuļu virpuļiem kā pārsprādzis balons.

- Izskatās, ka Niezele nobijusies un aizbēgusi prom, - pirmais no apmulsuma attopas Rukruks. - Mēs esam glābti!

- No Niezeles esam glābti, bet no kritiena…? - uztraucos, skatīdamies pāri ļenganajiem laivas bortiem uz upi, virs kuras mēs pašlaik virpuļojam.

Tiklīdz laivas viena mala aizskar ūdens virsmu, uz vadības paneļa izgaismojas dzeltena poga ar četrām bultām. Katra bulta rāda uz savu debespusi.

“Sliktāk jau nebūs,” nodomāju un nospiežu pogu.

Nostrādā katapulta mehānisms, un mēs, pamezdami upē grimstošo laivu, ar visu sēdvietu aizlidojam prom.

 

Tālāk lasi 27. nodaļu "Žagaru grēda".

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Karte

Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs.

Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).

 

Špikeris

Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.

 

Kā stāsts radās

2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu.

Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt.

2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata.

Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs.

Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi.

Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.

 

P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.

Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).