Nāriņa

03.04.2021.

Tēma: E-GRĀMATAS Stāstiņi un pasakas

Reiz kādā meža ielokā, kur reti kāds cilvēks spēra savu kāju, bija izveidojies liels ezers, un tajā dzīvoja Nāriņa. Katru nakti, kad mēness un zvaigznes spoguļojās rāmajā ūdens virsmā, Nāriņa izpeldēja virs ūdens un, sēžot uz akmens, dziedāja ezera Valdniekam šupļdziesmas. Savukārt dienā Nāriņa slēpās ezera tumšākajā dzelmē, jo saules spožajā gaismā viņa varēja sadegt. Ezera iemītnieki Nāriņai daudz bija stāstījuši par sauli un gaismu, ko tā dod, tāpēc viņa ļoti vēlējās sauli ieraudzīt pati savām acīm.

Kādu reizi Nāriņa aizpeldēja pie ezera Valdnieka un teica, ka vēlas redzēt to, kas viņai liegts. Ezera Valdnieks apsolīja, ka Nāriņa sauli varēs ieraudzīt, bet tikai tad, ja būs pārvērsta par ūdensrozēm. Taču tādā gadījumā atpakaļ ceļa vairs nebūs un par Nāriņu viņa vairs nevarēs kļūt.

Nāriņa piekrita ezera Valdnieka nosacījumam, un viņa redzēja sauli.

Kopš tā laika ezera virsmu cauru gadu rotā nekur citur neredzētas, krāsainas ūdensrozes.

 

Vispirms radās tērps, bet pēc tam pasaka.

 

Kopš 1999. gada uzvaras “Burdas” neprofesionālo šuvēju konkursā, tērpam “Nāriņa” atvēlēta īpaša vieta apģērbu skapī. Tas atrodas līdzās manai šūtajai kāzu kleitai.

 

 

Pēc konkursa rezultātu paziņošanas 1999. gada 16. aprīlī.

 

Nāriņas cepure, kad viņa vēl bija Nāriņa.

Nāriņas cepure, kad viņa pārvērtās par ūdensrozēm.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Aizkulises

1999. gada sākumā laiks šūšanai nebija gandrīz nemaz, jo nepārtrauktu uzmanību prasīja dažus mēnešus vecā meitiņa. Tomēr pēc publikācijas presē, ka Ogrē tiks organizēts “Burdas” neprofesionālo šuvēju konkurss, sadūšojos pieteikties. Tā kā bērnu baroju vēl joprojām ar krūti, nebija iespējams atvēlēt ilgāku laiku par 3 stundām, lai aizbrauktu līdz Rīgas audumu veikaliem (toreiz mums nebija ne mobilo telefonu, ne mašīnas), tāpēc audumu iegādājos vietējā universālveikalā. Izvēle nebija liela. Nopirku caurspīdīgu, sintētisku trikotāžu, ko rotāja ūdens burbuļiem līdzīga apdruka, kā arī tumši zilas krāsas audumu, ko pašūt zem caurspīdīgās drānas. Tā man radās ideja par tērpu Nāriņa, un līdz ar tērpu atnāca arī pasaka.

1999. gadā rakstītais teksts.

Uzšūto kleitu papildināja divas cepures. Kad žūrijai stāstīju pasaku, sākumā galvā uzliku zilo Nāriņas cepuri, bet, kad manā pasakā Nāriņa pārvērtās par ūdensrozēm, nomainīju cepuri, ko rotāja krāsainas auduma rozes. Biju pat uzšuvusi un ar smaržām iesmaržinājusi auduma rozi, ko turēju rokā.

Vietējā apavu veikalā izdevās iegādāties tērpam pieskaņotas tumši zilas samta augstpapēdenes. Nedaudz gan spieda (cita izmēra nebija), bet konkursu izturēju.

Konkursā ieguvu galveno titulu un lielo balvu – šujmašīnu. Jāatzīstas, ka tā vēl joprojām (vairāk kā 20 gadus) stāv manā plauktā neaiztikta. Tas tāpēc, ka vēl pirms bērna piedzimšanas biju nopirkusi pašu labāko japāņu šujmašīnas “Brother” modeli (kalpo vēl joprojām). Toreiz šīs šujmašīnas cena bija vairāk kā 500 lati. Pa tādu naudu varēju iegādāties lietotu automašīnu, bet es nopirku šujmašīnu.