It kā jautra, bet reizē arī skumja izrāde, kas lika aizdomāties. Vairāk kā 20 gadus dzīvodama ģimenes dzīves virpulī, īsti nemaz nebiju apjautusi, cik apkārt daudz vientuļu cilvēku, alkstošu draudzības un mīlestības. Gan jaunībā, gan vecumdienās mēs katrs vēlamies sev līdzās dzīvesdraugu, kurš grūtā brīdī, gluži kā māte bērnībā, spētu samīļot un kā tēvs - pasargāt.

Mīlestību var salīdzināt ar strūklaku, kurai, visu laiku darbojoties, notiek apļveida ūdens cirkulācija, un ik pa mirklim uzplaiksnī emociju šļakatas. Arī vientulība ir strūklaka. Tikai tāda, kas nedarbojas. Tāda, kas iekonservēta pārziemošanai. Jo šī pārziemošana ir ilgāka, jo vientulība ir neizturamāka un nogurdinošāka. Tie cilvēki, kas ilgstoši ir vientuļi, vairāk ieraujas sevī. Iespējams, ka tādēļ kļūst egoistiskāki un nepiekāpīgāki savos uzskatos un rīcībā. Tas, manuprāt, ir arī viens no iemesliem, kāpēc ar laiku viņiem kļūst grūtāk iepazīties un saprasties.

Gandrīz 4-u stundu garo izrādi (ar starpbrīžiem 4 stundas 15 minūtes) izspēlē tikai pieci aktieri. Ļoti profesionāls sniegums. Tomēr visvairāk man patika Gunas Zariņas atveidotie personāži.

 

No 5 zirņiem izrādei piešķiru

Mājas lapā ievietoti oriģināli autora darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Pieejamos rakstus, zīmējumus un fotogrāfijas  NEDRĪKST  PĀRPUBLICĒT.

© Sanita Nikitenko


Aizkulises

Režisors: Alvis Hermanis

Pirmizrāde 2006. gada 15. septembrī.