Izrāde ar humora un ironijas piegaršu, kas gluži kā spogulis reflektē patiesību par mūsdienu sabiedrību. Ja man lūgtu izstāstīt, par ko tā izrāde ir, atbilde būtu pavisam īsa – par to, ka mēs nemākam vai arī nevēlamies ieklausīties viens otrā. Dialogos izteikti “katrs pūš savā stabulē”, koncentrējoties tikvien kā uz savām problēmām un pat nemēģinot iedziļināties cita stāstījumā. Neviens no izrādes dialogiem nebija tik konstruktīvs, lai abi runātāji rastu risinājumu un vienotu kopsaucēju.

Galvenais personāžs Jānis Bērziņš ir plastiskais ķirurgs, kam veiksmīga karjera, skaista sieva, divi mazi puišeļi, jauna māja un pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, taču viņam tik un tā kaut kas pietrūkst. Savos trīsdesmit Jānis pēkšņi sāk meklēt dzīves jēgu. Vai nav tā kā par vēlu? Iepriekšējās paaudzes dzīves jēgu parasti apcerēja divdesmit gadu vecumā. Es drīzāk sliektos uz to, ka Jānim bija iestājies nogurums no ikdienas rutīnas, no ģimenes galvas “smagā vezuma vilkšanas” un no attiecībām ar sievu. Tā ir ar tiem perfektajiem, gudrajiem, apdāvinātajiem…vaļiem. Pienāk mirklis, kad tie vienkārši salūzt. Ne velti izrādē ilga pauze tika ieturēta pēc jautājuma: “Kāpēc vaļi peld uz krastu?”

Aprakstā izlasījusi vien Raimonda Paula vārdu, zināju, ka uz koncertu noteikti iešu. Būtu taču grēks palaist vējā to, ka Maestro ciemosies mūsu pilsētā.

Koncertprogrammā piedalījās trīs Raimondi: Maestro Raimonds Pauls, vijolnieks Raimonds Ozols un taustiņinstrumentālists Raimonds Macats. Tā jau nebija, ka uzstājās tikai viņi trīs. Vēl jau piepalīdzēja divi ģitāristi, bundzinieks un četras dziesmas nodziedāja soliste Paula (uzvārdu diemžēl nezinu). Personīgi man vienmēr ir bijis grūti pieņemt dziesmas jaunatskaņojumu, ja dziesmas pirmatskaņojumu izpildījis kāds cits. Arī šoreiz galvā skanēja Noras Bumbieres balss (dziesma “Lūgums”), tāpēc Paulas dziedājums nepiesaistīja. Un vienai dziesmai – kā tas raksturīgs latviešu mūziķiem – mūzika pārspēlēja solistes balsi, liedzot klausītājiem saprast vārdus.

Izbaudīju to, ka visi četri kopā kā agrākos laikos noskatījāmies teātra izrādi. Ja neskaita kopīgās ekskursijas, tad nemaz vairs neatceros, kad pēdējo reizi četratā apmeklējām kādu pasākumu. Droši vien labu laiku pirms covid pandēmijas.

...................

Kādam tad īsti jābūt mūsdienu vīrišķīgajam vīrietim, atklāja aktieris Ainārs Ančevskis, atbildot uz vīrišķības testa jautājumiem ar ikdienas dzīves smieklīgu situāciju izklāstu.

Laba izrāde. Kā salda kūciņa ar atspirdzinošu dzērienu, kas kliedē pelēcīgo ikdienu.

Citāts no izrādes – “Arī apsnidzis mercedes ir mercedes.” 

Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot. Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.